11. novembris. Degošas svecītes uz skolas trepēm. Skolas foajē – Latvijas kontūrā izvietotas sarkanas svecītes, to šķērso baltu svecīšu josla. Skolēnu pašpārvalde rīta agrumā krietni pacentusies….
Liesmiņas sagaidīja ikvienu, kurš no rīta nāca uz skolu. Arī mūsu viesus Edvīnu Šnori, Bruno Javoišu un Gundaru Kalvi.
Patriotu nedēļa mūsu skolā iesākās ar svinīgu radiouzrunu. Bet satikties ar vidusskolēniem bija ieradušies 13. Saeimas deputāts, vēsturnieks, kinorežisors, filmas “Padomju stāsts” veidotājs Edvīns Šnore un mākslas vēsturnieks, vēstures skolotājs un tulks Bruno Javoišs
Edvīns Šnore sava vēstījuma sākumā demonstrēja filmu “Nezināmais karš: Baltijas pretošanās”.
Filma stāsta par Baltijas valstu nacionālo partizānu bruņoto pretestību Padomju Savienības varai pēc Otrā pasaules kara. Skolēnus filma neatstāja vienaldzīgus, viņi atklāj, ka iepriekš par šo vēstures lappusi nav īpaši domājuši, jo tie bija “citi laiki”, bet mēs dzīvojam šodien. Tomēr filma un Edvīna Šnores sacītais ļoti daudziem lika atskārst, kāda milzīga vērtība ir brīvība, ko katram nozīmē tas, ka var dzīvot brīvā valstī – Latvijā – , ka drīkst runāt savā dzimtajā valodā… Atmiņā iespiedušies E. Šnores vārdi par to, ka brīvību ir vieglāk nosargāt nekā pēc tam, ja tā zaudēta, atgūt.
Otrs mūsu viesis bija mērojis tālu ceļu no Igaunijas. Bruno Javoišs. Latvietis. Nesalauztais. Vīrs, kurš 1963. gada 5. decembra naktī, spītējot sasalstošam lietum, riskējot ar dzīvību, uzrāpās 76 m augstajā Rīgas Radio tornī, lai LPSR karoga vietā piestiprinātu Latvijas brīvvalsts sarkanbaltsarkano karogu. Par šo nodarījumu LPSR Augstākā tiesa piesprieda 7 gadus ieslodzījumā, sodu izciešot Krievijā, Mordovijas koncentrācijas nometnē. Tur sodu izcieta arī Gunārs Astra un dzejnieks Voldemārs Zariņš, kā arī citi politieslodzītie.
Saruna ar Bruno Javoišu veidojās ļoti emocionāla. Daudzi gaidīja, ka viņš stāstīs par radiotorni, par padomju laikiem, politisko sistēmu. Bet tas nenotika. Bruno jauniešiem novadīja īstu dzīves mācībstundu. Viņš runāja par tādām kategorijām kā draudzība, dzīves jēga un dzīvības vērtība, patriotisms, kuru mēs katrs piedzimstot iezīžam ar mātes pienu… Par to, ka tev vienmēr ir izvēle.
Mārtiņš atceras: “Visspilgtāk atmiņā man palika šādi Bruno Javoiša vārdi: “Vienalga, cik slikti tev ir, vienmēr uz pasaules ir kāds, kam ir vēl sliktāk.” Bruno nav pirmais, no kā es esmu dzirdējis šādus vārdus. Bet dzirdēt tos no cilvēka, kas gājis cauri tik daudz mūsu prātam neaptveramām situācijām, ir pavisam kaut kas cits.”
Tiešām, tas ir apbrīnojami, ka cilvēks, kurš ir izcietis tik daudz fizisku sāpju, bezpalīdzības, izmisuma un pazemojumu, ir spējis saglabāt gaišu skatu, labestību, dzīvotgribu un var to nodot arī skolēniem, mācot darīt labu un rūpēties par tuviniekiem, būt pozitīvam, ziedot sevi citiem, mīlēt savu zemi.
Bruno Javoišs uzdāvāja skolai grāmatu “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986. gadam” (tajā ir apkopotas ziņas par tiem pretošanās dalībniekiem, kuri par vēlmi dzīvot brīvā Latvijā ir tiesāti, grāmatā ir arī Bruno Javoiša atmiņas), kā arī Voldemāra Zariņa lēģerī sacerētās dzejas krājumu “Jāizdomā brīvība” (šo dzeju no nebūtības izglāba grāmatas dāvātājs).
Audzēkņi atzīst, ka šī tikšanās ar abiem viesiem bija ļoti nozīmīga, jo lika domāt. Domāt par sevi, saviem tuvajiem, savu tautu, savu brīvību un savu valsti. Tikai žēl, ka laiks tik ātri steidz, viņi labprāt būtu klausījušies vēl un vēl viedajos vārdos.
Paldies Gundaram Kalvem, kas šo tikšanos palīdzēja noorganizēt!
Jēkabpils 3. vidusskolas skolotāja S. Soroka
